VALDA ZATLERA RUNAS ANALĪZE
Praktiskā darba mērķis: saprast, pēc kāda principa bija sastādīta runa, kā ar runas palīdzību tiek ietekmēti cilvēki un kā ar runu tiek atspoguļota esošā situācija.
Runa: Valda Zatlera runa pie brīvības pieminekļa 2010. gada 18. Novembrī.
Vēsturiski apstākļi: runa tiek izteikta, laikā kad tiek svinēta Latvijas Republikas proklamēšanas 92.gadadiena, lai stiprinātu patriotismu valstī
Kopumā runa ir strukturēta, un ir skaidri saprotams, ka galvenais uzdevums, lai iedzīvotājiem būtu tā apziņa, brīvība un piederības sajūta savai zemei.
Jau pašā sākumā Zatlers uzstāj uz patriotismu: Jau ar pirmajām runas rindām, Dancigas teritorijai ir jābūt Vācijas pārvaldībā. Dancingas teritorijas neesamība Vācijas pārvaldībā ir Versaļas konferences sekas, un šo problēmu ir jārisina.
Ādolfs Hitlers savā runā piedāvājis Polijai šo problēmu risināt sarunu ceļa, bet tā kā Polija nav piekāpusies Hitlera prasībai, jo bija bailes, ka būs arī citas prasības, Hitlers pieteica Polijai karu. Kara pieteikums bija pamatots ar it kā uz Vācijas – Polijas bijušajām provokācijām no Polijas puses.
Jau pašā runas sākumā ir tiešām redzams, ka Hitlers ir ļoti autoritatīvs cilvēks, jo visu laiku bija lietota „es” forma, vienmēr notiek uzmanības pievēršana sev ar savu spēju uzsvēršanu dažādu jautājumu risināšanā. Protams, ir redzams, ka kanclers uzņemas pārāk daudz pienākumu.
No cilvēciskā viedokļa pārāk bieža „es” lietošana ir nomācoša, bet, no otras puses, tas liecina, ka fīrera vēršanas pie deputātiem ir tikai formalitāte.
Runā ir vērojamās mitoloģiskās domāšanas pazīmes, par ko liecina Hitlera teiktais par to, ka „vairāk nekā miljonu cilvēku asiņu 1919-1920 gados bija nogriezti no savas dzimtenes”. Tādi uzskati ir tikai cilvēkam ar mitoloģisku domāšanu, kad sevi neatdala no dabas un pārējais ir viņa turpinājums.
Runā ir jaušama tēvišķa attieksme pret cilvēkiem: Hitlers dot uzdevumus, kurus ir jāpilda bez ierunas: tas attiecas uz fragmentu, kur fīrers izsaka savu politisku testamentu, proti, kam būtu jāpārvalda pēc pirmā nāves gadījumā: „Jums visiem būs pakļauties viņiem kā fīreram ar tādu pašu aklu uzticību un pakļaušanos kā man pašam”. Šādi uzskati bija tikai monarhiem, kuri uzskatīja, ka politiskais amats ir mantojams. Tas liecina par mazliet arhaizētājiem uzskatiem.
No citas puses, kaut arī viņš daudz pieprasa no tautas, tomēr pats arī uzstāda sev augstu plāksnīti, kad bija paziņojis, ka no šī brīža viņš ir pirmais kareivis Reihā. Tas liecina par vēlmi cilvēkus mobilizēt un kā piemēru stādīt sevi.
Noteikti Hitlera runa šajā gadījumā atšķiras no Ulmaņa vēstījuma tautai 1939. gada 12. oktobrī. Hitlera runa atšķiras noo Ulmaņa ar to, ka te ir vērojama gatavība rīkoties, bet Ulmaņa runā – tomēr cenšanās būt pasīvākām, paļauties uz ticību. Hitlers gatavs rīkoties kaut tagad.
Šajā runā bija skarts arī jautājums par Molotova – Ribentropa paktu. Spilgti parādās tas, kā ļaunumu var pasniegt par augstāko labumu, kā cilvēkiem spēlēt uz simpātijām. Bija teikt, ka abas lielvalstis necentīsies eksportēt savu ideoloģiju un cenšas pēc miera, kā apliecinājums arī ir šis noslēgtais pakts. Redzams, ka daudzas lietas tiek noklusētas un cilvēkiem saka to, ko tie vēlās dzirdēt. Nākoša metode, kas labi noder cilvēku maldināšanai ir sevis parādīšana cietēja loma, it kā visi ir pret Vāciju, rietumvalstis dažādi kaitē Vācijai. Bet kā ar to, ka arī pati Vācija izrāda agresiju pret kaimiņvalstīm? Molotova – Ribentropa pakts tiek pasniegts kā drošības garants. Šis gadījums sakrīt ar Ulmaņa runu, kad Ulmanis arī savai tautai centies savstarpējās palīdzības līgumu pasniegt kā drošības garantu.
Sakarā ar paktu būtu jārunā par ienaidnieku meklēšanu – metodi, ar kuras palīdzību tiek maldināti cilvēki. Hitlera runa skaidrs ir redzams, ka ienaidnieki ir Polija un citas valstis, kas pretojas Vācijas hegemoniskajām tieksmēm. Noteikti, ienaidnieku meklēšanas galvenais mērķis ir mazināt uzmanību uz agresoriskajām tieksmēm.
Kopsavilkums ir šāds:
• šī runa parādā, ka Vācijā bija tik tiešām liels sarūgtinājums par Versaļas konferencē notikušo, un kā tieši aizvainojums ir agresijas pamatā;
• karš ir nenovēršams, Hitlers ir gatavs iegūt kādreiz Vācijai piederošas teritorijas;
• šajā runā Hitlers ir autoritatīvs; caur autoritāti var redzēt, ka tiešām, daļa vainās arī ir Polijai, jo tā nav centusies pietiekami veicināt sarunas ar kaimiņu problēmu atrisināšanai;
• runa parādā, ka jebkuru lietu var pārgrozīt sev par labu, un ir dažādi veidi, ka varētu iegūt savu;
• šajā runa ir jūtams, ka Reiha deputātiem vispār nav nekādas ietekmes, visu dara pats Hitlers un ir gatavs par to atbildēt.