Tautastērpu attīstībā atspoguļojas tautas tūkstošgadīgās vēstures procesi. Jau mūsu ēras pirmajos gadu simtos dažādām latviešu cilšu grupām bija savdabīgas apģērba, rotāšanās un apbedīšanas tradīcijas. Pēc atrastajām senlietām un audumu fragmentiem iespējams rekonstruēt pat 7. līdz 13. gs. valkāto apģērbu. Kā piemēram, mākslinieces Astras Reines zīmējumā , varam apskatīt šādas rekonstrukcijas variantu. Jau toreiz kā latgaļu, tā arī lībiešu sievietes valkājušas tunikveida linu vai vilnas kreklus bez apkakles un ar jostu (izmantotas pītas vai celu un audeņu tehnikās austas jostas ) apjoztus baltus vai brūnganus vilnas brunčus. Uz pleciem pārsegtas tumši zilas villaines, kas bagātīgi rotātas ar gredzentiņiem, spirālītēm un rakstainiem celu apaudiem. Sākotnēji visās baltu apdzīvotajās zemēs sastopami bronzas spirālīšu vainagi. Sievas valkājušas galvasautus un no 14. gs. arī galvai pieguļošas auduma cepurītes ar bronzas rotājumiem. Vīriešu apģērbs sastāvējis no linu krekla, biksēm, vilnas vai pusvilnas auduma svārkiem, jostas, vilnas apmetņa, cepures un ādas vai lūku apaviem.
16. - 17. gs. tautastērpi ir sastāvējuši no tiem pašiem apģērba gabaliem, bet rotājumu ziņā ir bijuši trūcīgi. Tas tiek saistīts ar 13. -15. gs. notikumiem , kad feodālo karu izpostītajā un izlaupītajā zemē, bieži plosījās bads un mēris, kam sekoja pagrimums.
Latviešu zemnieki bija dzimtcilvēki, tas viņus piesaistīja vienam apvidum. Visu dzīvei nepieciešamo, no vietējiem izejmateriāliem un ar primitīviem darbarīkiem, zemnieki sev izgatavoja paši. Šādu apstākļu rezultātā izveidojās etnogrāfiskie novadi , kuri pastāvēja līdz pat 19. gs. vidum.
Latviešu klasiskā tautastērpa valkāšanas laiks attiecas uz 19.gs vidu. Kopējas tērpu iezīmes bija etnogrāfiski izveidojušajos novados. Katrā pagastā savukārt varēja būt nelielas atšķirības tērpu detaļās vai rotājošajos elementos.

Vidzemes novada tautastērpi

Vidzemi nosacīti varētu sadalīt sīkāk - Piebalgas, Lielvārdes, Krustpils, Rietumvidzemes, Ziemeļvidzemes un Austrumvidzemes novados. Šī etnogrāfiskā novada tautastērpi pamatā veidojušies uz seno latgaļu un lībiešu kultūras tradīciju pamatiem. Vidzemes lielākajā daļā nēsāja tunikveida kreklus ar balto darbu tehnikā izšūtu rotājumu. Ļoti bagātīgi un koši ( gan svītroti, gan rūtoti, gan rakstaini ) bija Vidzemes sieviešu brunči. Košas un rakstainas bija arī Vidzemē austās jostas. Arī villaines mēdza aust svītrotas vai skujotas, t.s. snātenes, bet pārsvarā Vidzemē ir izplatītas baltās villaines ar krāsainu izšuvumu galos un malās kā arī baltās goda villaines. Baltās goda villaines tika austas šauras un garas. Grezni izšūtās Krustpils un Austrumvidzemes villaines ir uzskatāmas par vienu no mākslinieciski augstvērtīgākajiem latviešu tautas mākslas darinājumiem. Ikdienā nēsāja brūnas, zilas vai zaļas seģenes; lielos rūtotos lakatus vai arī baltās divkārtnes - no diviem gabaliem sašūtas kvadrātveida villaines ar bārkstīm. Izplatīti visā Vidzemē bija arī ņieburi un jakas.

Kurzemes novada tautastērpi

Kurzemes novada tautastērpi bija izplatīti teritorijā, kuru senāk apdzīvoja kurši un lībieši. Šo reģionu mazāk skāruši kari, tāpēc te ir saglabājušās atsevišķas ļoti senas iezīmes. Tikai Kurzemē tik ilgi ir saglabājušās seno zilo mēleņu ar metāla rotājumiem un metāla vainagu nēsāšanas tradīcijas. Kurzemes novadā tradicionāli izšķir vairākus tautastērpu darināšanas un nēsāšanas variantus:

Alsungas | Austrumkurzemes | Bārtas | Dienvidkurzemes | Kuldīgas | Nīcas | Rucavas | Ventspils | Ziemeļkurzemes |

Kurzemes novada tautastērpi atšķiras no pārējiem ar tunikveida piegriezumu. Arī krekla rotājums ir ļoti daudzveidīgs, bagātīgs un dažādās tehnikās izpildīts. Bagātīgi rotāti un ļoti dažādi ir arī brunči. Ļoti raksturīga tautastērpa sastāvdaļa ir jaciņa vai ņieburs. Villaines, salīdzinot ar citiem novadiem,ir īsākas, tās rotā ieausti vai izšūti raksti, plati celu apaudi, īsas bārkstis, košas un bagātīgas krāsas. Arī zilās mēlenes ar metāla rotājumiem citos novados nav sastopamas tik ilgi kā Kurzemē. Meitām zīļu vainagi ir ar stingru pamatni un oderi. Sievas valkāja galvas autus, cepures, lakatus. Kurzemē ir raksturīga tautastērpu nēsāšana "kārtu kārtām".
Brunčus vispirms vilka garākos, tad arvien īsākus un īsākus pa virsu tā, lai no katras kārtas redz pa maliņai. Villaines klāja vienu pār otru, virsū uzsedzot pašu greznāko. Arī galvassegas vienlaicīgi tika nēsātas vairākas.Rotaslietas. Villaines parasti sasprauda ar lielām metāla saktām, kas bieži tika rotātas ar stikla akmeņiem. Nīcā, Bārtā un Rucavā ir izplatīta saktu nēsāšana "čupās", t.i. uz lielākās saktas tika uzspraustas arvien mazākas saktiņas un saktu čupas noslēgumā vēl uzsprausta zīda lentiņa.

Zemgales novada tautastērpi

Zemgalē būtiska nozīme ir bijusi hercoga Jēkaba manufaktūrām, kas veicināja īpatnēju aušanas tehniku izveidi. Jūtama arī tuvējo kaimiņu Lietuviešu ietekme.
Par tradicionāliem Zemgalē ir uzskatāmi tunikveida krekli ar un bez uzplečiem. Tie rotāti ar šaurākiem vai platākiem izvilkumiem balto darbu tehnikās. Populāri arī divvirzienu izvilkumiem izšūti krekli. Brunči parasti ir ar ziedainām vai kvadrātveida laukumu svītrām. Pie goda tērpa obligāta sastāvdaļa ir jaka vai ņieburs līdz jostasvietai. Aizdarei tika lietotas sudraba vai dzintara pogas. Brunčus apjoza ar platām audenēm. Villaines ir baltas, rotātas ar ieaustām svītrām, bagātīgiem, platiem celu apaudiem un bārkstīm. Izšūtas villaines Zemgalei nav raksturīgas. Rotaslietas. Villaines uz krūtīm sasprauda kopā ar burbuļsaktu. Meitām - metāla vai zīlīšu vainagi, sievām - tilla cepures. Pie tautastērpa nēsātas baltas mežģīņadījuma zeķes.
Zemgales vīrieša tautastērps varētu būt vismazāk pazīstamais no visiem vīriešu tautastērpiem. Šeit ļoti agri sāka gatavot tērpus pēc pilsētas modes, tāpēc tautastērpa iezīmes ilgstoši saglabājās tikai trūcīgāko Zemgales iedzīvotāju apģērbā. Līdz ar to apraksti par Zemgales vīrieša goda tērpu ir saglabājušies visai neprecīzi un nepilnīgi. Zemgalieši ir valkājuši melnas un pelēkas ratenes. Kreklus zemgales rietumdaļā nēsāja vienkāršus, gludus, no lina audekla darinātus, ar atlokāmu apkakli un platiem dūrgaliem. Kreklus greznoja ar uzpleča apkakles galā uzšūtu koši sarkanu drēbes ķīli, bez izšuvumiem. Austrumu daļā valkāja nedaudz greznākus kreklus, kas vairāk līdzinājās Augšzemē sastopamajiem krekliem. Kreklus sasprauda ar nelielām, gludām, sudraba krekla saktiņām. Svārkus šuva no dabiski baltas vadmalas. Zemgalē sastopami garie svārki, kuri sānos veido mudurus. Svārkus sajož ar zīļu jostu, pašaustās jostas Zemgales vīrieši jau sen vairs nenēsā. Garās bikses darināja no tāda pat auduma kā svārkus.

Latgales novada tautastērpi

Latgales kultūru (tātad arī apģērbu) stipri ietekmējuši īpatnējie ekonomiskie, vēsturiskie un ģeogrāfiskie apstākļi (jauktais iedzīvotāju sastāvs, peļņā iešana un arī atšķirīgā reliģija). Latgales tērpiem ir daudz kopīgu iezīmju ar Austrumvidzemes, Krustpils un Augšzemes novadu tērpiem, kas kas norāda uz seno latgaļu un sēļu kultūru kopību. Tautas tērpu piegriezumos, rotājumos un detaļās ir saskatāmas arī slāviskas ietekmes.
Latgales tērpu kompleksā izšķir divus raksturīgus variantus:
Ziemeļlatgales tautastērps,
Dienvidlatgales tautastērps.
Latgales novada tērpam ir raksturīgi tunikveida krekli ar virsū šūtiem uzplečiem un ieaustu vai izšūtu sarkanu rakstu. Arī godatērpa priekšauti ir izšūti ar sarkaniem rakstiem. Brunči parasti ir rūtaini, tie apsieti ar rakstainām jostām. Ziemeļlatgalē brunči ir atšķirīgi - balti ar rotātu apakšmalu. Villaines ir baltas ar bagātīgu krāsainu izšuvumu. Latgalē raksturīgas arī rakstaini austās linu snātenes ar mežģīņu, bārkšu un izšuvumu rotājumu. Rotaslietas. Villaiņu saspraušanai parasti lieto Latgalē populārās burbuļsaktas. Galvas rotājums jaunavām - sarkani zīļu vainagi, sievām - galvas auti.
Vīriešu tautastērpi visā Latgalē ir līdzīgi. Parasti valkāja garos vai pusgaros svārkus, kurus šuva no vadmalas dažādos pelēkajos toņos. Kā svārku rotājums varēja būt melna samta apmalojumi un ielaidumi, kā arī ādas apšuvumi. Svārkus apsēja ar pītām jostām vai svītrainajām celainēm. Garie zābaki vai puszābaki parasti taka valkāti virs garajām biksēm. Pie goda tērpa nēsā melnu rateni ar platām malām un vidēji augstu dibenu. Vasarā vairāk nēsāja salmu cepures.